Tērvetes pagasta kapsētas

Senāk arī kapu sēta (kapsēta) bija kādai baznīcai vai sabiedrībai piederīgs, iesvētīts un iežogots kapu lauks. Šeit mēs nerunāsim par pagasta teritorijā esošajiem arheoloģiskajiem pieminekļiem – senajiem kapu laukiem, bet par kapsētu mūsdienu izpratnē. Par pagasta lielāko un senāko kapsētu – Tērvetes kapsētu, nelielo „Velēnu” kapsētu un pavisam nesen iesvētīto kapsētu pie SAC „Tērvete”, kā arī Stēguļu muižas īpašnieku dzimtas atdusas vietu pie „Vecstēguļiem”.

Reizē ar kristīgās ticības ienākšanu un baznīcu celtniecību 16.gs. kapsētas sāka iekārtot baznīcu tuvumā. Tērvetē kapsēta veidojās uz uzkalniņa ap baznīcu, pilnīgi līdzās gan laikā, gan telpā. Saskaņā ar to laiku likumiem līdz 18.gs sākumam ievērojamus cilvēkus(muižniekus, mācītājus) apglabāja baznīcās, kur altāra korī kungiem bija savi mūrēti dzimtskapi. Par kapu vietām bija jāmaksā. Takses bija atšķirīgas atkarībā no to tuvuma altārim. Tā par kapa vietu altāra korī 17.gs. bija jāmaksā 4 dālderi, pārējā baznīcas telpā 1-2 dālderi, bet ārpus baznīcas –  daži graši. Taču arī ārpus baznīcas vietu cenas bija atšķirīgas. Dārgākās – pie pašas baznīcas sienas, kur uz kapa no baznīcas jumta pilēja svētā ūdens lāses.

Kalnamuižas baznīcas altāra daļā 1640.gadā tika apbedīts hercoga Frīdriha muižu pārvaldnieks un Kalnamuižas baznīcas celtniecības organizators Aleksandrs Hohenastenbergs – Vīgands. Par šo apbedījumu liecināja epitāfija baznīcas sienā.Ziņu nav par citiem apbedījumiem baznīcā.

Par kapsētu ierīkošanu un apbedījumiem 17.un 18.gs. bija virkne norādījumu. Tā tika norādīta vispiemērotākā zeme, gruntsūdens augstums, kapu izmēri, dziļums, attālums vienam apbedījumam no otra. Kapsētām ir kulta raksturs, tās pārzina mācītāji. Tā kā kristīgā ticība ar saviem rituāliem un noteikumiem lēni ienāca latviešu zemnieku apziņā, vēl 18.gs.sākumā latviešu draudžu hronikās ir daudz ziņu par zemnieku sodīšanu ar 50-100 koku sitieniem vai 10 dālderu soda naudu par slepenu (bez mācītāja) apbedīšanu. Nav precīzu ziņu par to, vai arī kauna stabs Kalnamuižas baznīcas priekšā ir kalpojis šādai zemnieku sodīšanai.

Sākot ar 1686.gadu likums liek kapsētas iežogot. Taču Kalnamuižas baznīcas inventārijā ir ziņa, ka „kapsētu neapjož ne mūra žogs, ne zemes valnis”. Bet nākošajā inventārijā norādīts uz jaunām izmaiņām baznīcā un kapsētā: ”Kapsēta ietverta ar žogu, ko būvējusi pati draudze. Žogā ir vieni lieli vārti ar divām vērtnēm, kurām ir dzelzs apkalumi, un trīs mazi vārtiņi”. Minētais kapsētas žogs – laukakmeņu krāvums 1,2 m augstumā ir saglabājies.

No arheologu pētījumiem un senču dainām ir zināms par gulēšanu „viena koka namiņā”. Senie latvieši saviem aizgājējiem šķirstu izdoba no ozola bluķiem. bet 1705.gadā tiek aizliegts apbedīt izdobtos ozola bluķos, tos drīkst lietot tikai ar sevišķu atļauju, maksājot baznīcai četras reizes lielāku nodevu nekā maksā šķirsts. 1725.gadā aizliedz izgatavot dobtus priežu šķirstus no bluķiem, kas resnāki par 12 veršokiem. (1 veršoks = 44,45mm).Atļauti lietot dēļu vai dobti egļu, priežu, apšu vai bērza šķirsti.

Virkne kapu apsaimniekošanai saistošu rīkojumu tiek izdoti arī vēlāk. Sākot ar 1816.gadu tiek aizliegta pārapbedīšana, jāaizmūrē apbedījumu vietas baznīcas telpās. Ir speciāls rīkojums (1922.) par kara laiku apbedījumiem – tie tāpat kā kapsētas iežogojami un uzturami kārtībā. Vienmēr aktuāls šķiet kāds 1747.gada aizliegums „baznīcu tuvumā un pie kapsētām atvērt tirgotavas, teltis un dzertuves.”

Vecās Tērvetes kapsētas precīzais plānojums, iedalījums sektoros un kapu vietās liecina par striktu pastāvošo noteikumu izpildi. Kapi tika rūpīgi apsaimniekoti. 1842.gadā kapsētas žogs ieguva jaunus masīvus dedzināto ķieģeļu vārtu stabus ar skārda jumtiņiem un jaunus vārtiņus. Kā liecina izdevumu saraksts, par šiem minētajiem darbiem samaksāti 102,42 sudraba rubļi.

Ir saglabājušās Tērvetes kapsētas kapu grāmatas no 1879.gada, kurās ir ziņas par kapu vietu pārdošanu, mirušo reģistrs un paša Kalnamuižas īpašnieka grāfa Pālena parakstīts kapu vietu izcenojums „Veco kapu ruļļi” (kapu grāmata) sniedz ziņas arī par ienākumiem un izdevumiem kapu un baznīcas saimniecībā.

1906.gadā blakus baznīcai kapsētas teritorijā uzbūvēja Pālenu dzimtas kapliču, kurā bija 4 apbedījumi. Tā ir neliela, bet iespaidīga celtne, kurai par celtniecības materiālu izmantots no Itālijas vestais travertīns. Jūgendstila valdīšanas laikā tapusī celtne sevī ietver gan baroka majestātiskumu, gan Bizantijas kolonu kapiteļu ornamentiku un neogotikas dekoru atskaņas. Celtnes izteiksmīgumu papildina metālā kalti vārti un logu režģi. Kapličas pagraba kapenēs četri grāfu Pālenu dzimtas locekļu apbedījumi, bet kapličā – marmora piemiņas plāksnes ar uzrakstiem. Iekštelpas apdarē izmantots gaišs marmors. Tās austrumu puses nišā neliels altāris ar mozaīkas tehnikā darinātu ikonu. Šodien par altāri liecina vairs tikai divas marmorā darinātas kolonas. Nav ziņu par to, kāds liktenis piemeklējis ikonu un epitāfijas starp apbedījumiem kapličā. Ir izpostīts arī viens no apbedījumiem. Pēdējos gados kapliča ir daļēji izremontēta, tiek uzturēta kārtībā un izmantota kā sēru ceremoniju telpa.

Tērvetes kapsētas rūpīgi iesākto apsaimniekošanas darbu izjauca kara gadi. Daudzi tērvetnieki devās kara un bēgļu gaitās, savukārt Tērvete uzņēma bēgļu ģimenes no citām vietām. Te svētītā zemē guldīja arī kritušos karavīrus.

Vecā Tērvetes kapsēta ir it kā zemē glabāta novada vēsture, par kuras vērtībām runā un liecina piemiņas zīmēs iekaltie vārdi, gadu skaitļi un daži teikumi. Piemiņas zīmes, krusti, pieminekļi, obeliski…. koks, metāls, marmors, šūnakmens, granīts. Tik daudzveidīgi, bet visi ar vienu mērķi: saglabāt piemiņu.

Krusti kā piemiņas zīme Latvijas kapos parādās ap 19.gadsimta 30.gadiem. Tērvetes kapsētā senākie čuguna krusti ir no 1843.gada, bet lielākais no metāla krustiem – 2,28m augstais krusts prāvestam F.Rodem(1762.-1843.), viņa sievai un sešiem bērniem. Krusti ir atšķirīgi pēc to veidiem un rotājošajiem elementiem, jo Tērvetē tie ir nokļuvuši no dažādām lietuvēm. Kapsētā ir uzskaitīti 16 dažādi krustu veidi (pavisam Dobeles rajons kapsētās konstatēti  39 krustu veidi). 20.gs. sākumā kapsētās parādās t.s. ”čuguna koka” krusti. Arī Tērvetes kapos šāds čuguna atlējums, kurš atgādina krustu no sazarota koka stumbra, rotā Cēsnieku dzimtas atdusas vietu.

Starp krustiem, melna granīta obeliskiem un plāksnēm izceļas kāds smalks tēlniecības darbs – piemineklis T.Lēnertam 1831.gadā. Tā kompozīcija – sērojoša sieviete, kas pārklāj segu urnai ar pīšļiem.

1938.gadā uzstādīts piemineklis tērvetniekam – pasaulē pazīstamajam latviešu mikrobiologam Kristapam Helmanim. Pieminekļa ieceres autors ir arhitekts E.Štālbergs, bet pašu pieminekli – šūnakmenī darinātu stēlu ar vara kaluma urnu virs tās un zinātnieka portretu bronzas cilnī darinājis tēlnieks R.Maurs. Tikai ar nožēlu jāsaka, ka visas šī pieminekļa metāla daļas gāja bojā krāsainā metāla zagļu darbības rezultātā 90.gadu beigās.Vēl agrāk netika smādēts arī melnais slīpētais granīts – iespaidīga piemiņas plāksne – tērvetnieku veltījums savam pirmajam skolotājam Ģedertam Forstmanim. Tagad piemiņas zīme ir atjaunota ozolkokā.

Blakus vecajai Tērvetes kapsētai 20.gs.30.gados tiek iesvētīta jaunā kapsēta. Būtībā tā ir vecās kapsētas turpinājums, paplašinājums. Un kā jau kapos: piemiņas zīmes, krusti, pieminekli, arī aizmirstībai pakļautās kopiņas. Tās, kuras vietējās varas pārstāvji lika nolīdzināt un izdzēst no vēstures. Tomēr tautas atmiņa ir dzīvotspējīga: tagad tajā vietā kapos ir baltais krusts.

Pavisam nomaļus no Tērvetes centra Skujaines upes ielejā uz smilšaina paugura atrodas mazā, nu jau gandrīz aizmirstā Velēnu kapsēta. Sen aizgājuši tie laiki, kad kapsētas zvans skanēja kādam aizgājējam, sestdienas vakaros iezvanīja svētvakaru bet gadu mijas pusnakts stundā vēstīja jaunā gada atnākšanu. To iezvanīja vienīgo kapu tuvumā esošo “Velēnu” māju saimnieks. Zvana vairs nav, koka zvanu tornītis ir sabrucis. Daļu no sen aizmirstajām kapu kopiņām sedz kupli ceriņu un maijrozīšu krūmi. Nav saglabājies neviens dokuments par šo kapu iesvētīšanu un apbedījumiem. Ir tikai nedaudzas kapu piemiņas zīmes ar iekaltiem uzrakstiem, kuri vēstī par apkārtējo māju saimniekiem. Ir rinda ar Otrā pasaules kara karavīru atdusas vietām.

Savulaik pagastā bija arī Brāļu kapi.Pašā Tērvetes vēsturiskajā centrā blakus Klosterkalnam, lielceļa malā, iepretī Baznīckroga (toreiz – ciema padome) ēkai bija kuplu eglīšu dzīvžoga ieskauta Otrā pasaules karā kritušo karavīru atdusas vieta. Tajā bija 200 apbedījumu, galvenokārt Tērvetes sanatorijā (kara gados – kara hospitālī) mirušie ievainotie karavīri, kā arī pirmajos pēckara gados pārapbedītie. Tērvetes Brāļu kapi kļuva par atdusas vietu visiem Tērvetes apkārtnē kritušajiem un Tērvetes sanatorijā (hospitālī) mirušajiem. 20.gs.70.gados notika Dobeles Brāļu kapu pārbūve un paplašināšana, tāpēc ciemiem (arī Tērvetei) tika dots rīkojums likvidēt Brāļu kapus, veicot pārapbedīšanu Dobeles Brāļu kapos. Tā dažu dienu laikā dzīvžogs tika nocirsts, piemineklis aizvests, kritušo pīšļi pārvesti uz Dobeli. Tagad tur ir līdzena vieta, kurai pāri iet paplašinātā šoseja.

Vienai no Tērvetes pagasta muižām – Stēgules muižai 19.gs.vidū netālu no muižas ēkām meža ielokā ierīkoja nelielu dzimtas kapsētiņu. Atdusas vietu tur raduši ne tikai Stēguļu īpašnieku ģimenes locekļi, bet arī kāds bankas ierēdnis, muižas kalējs, 1.pasaules karā kritušie vācu un krievu karavīri.